Lēmumu būvēt lieveni pieņēmu jau pēc tam, kad mājas pamata konstrukcija bija gatava, tāpēc tam bija nepieciešams atsevišķs pamats — neatkarīgs no pašas ēkas pamatiem.
Māja celta no siltumkeramikas un apšūta ar ķieģeļiem, bet cokols veidots no dabīgā akmens.
Tiklīdz mājai tika ielikti stikla pakešu logi un uzstādītas ieejas durvis, es uzreiz ķēros pie lievenīša būvniecības. Tā pamatu veidoju lentveida veidā un ieraku tikpat dziļi kā mājas pamatus — apmēram 10 cm dziļāk par to vietu, kur ziemā augsne mēdz sasalt. Tāpēc negaidīju nekādas problēmas ar grunts kustībām vai to, ka lievenis varētu atdalīties no mājas.
Pamatu es veidoju no dzelzsbetona ar armatūru, bet pašas pakāpienus un laukumiņu nolēmu izveidot citādi. Mūsdienās šādas konstrukcijas parasti izlej no betona vai mūrē no ķieģeļiem un pēc tam apdares nolūkos apklāj ar flīzēm vai akmeni. Taču man bija labi zināms, ka šāda apdare ar laiku sāk bojāties — flīzes plaisā un atdalās, akmens noslāņojas. Lai izvairītos no regulāriem remontiem, es izvēlējos citu risinājumu — lieveni veidoju tāpat kā cokolu, no šķelto akmeņu (butakmens) mūra.
Izmantoju frakciju 150–300 — tie ir laukakmeņi ar diametru no 15 līdz 30 cm. Ja vajadzēja mazākus gabalus, skaldīju tos pats ar rokām. Tas arī faktiski bija viss mans “galvenais instruments”. Uz lentveida pamata ieklāju betona plātni un pārklāju to ar ruļļveida hidroizolāciju — tas kalpoja kā pamats turpmākajiem darbiem.
Kā jau jebkurā ķieģeļu vai akmens konstrukcijā, sāku ar stūriem. Gar lievenīša malām izveidoju koka apmali (obnosku), nostiprināju nostiepjamās auklas un ķēros pie mūrēšanas. Pirmais akmens tika ielikts.
Javu gatavoju klasiskajā variantā: M500 markas cements un smiltis proporcijā 1:3. Visi būvniecības atgriezumi un saplaisājušie ķieģeļi, kas palika pāri pēc mājas celtniecības, tika izmantoti lievenīša iekšpusē — tā teikt, lietderīgi pārstrādāti.
Darbs ritēja pakāpeniski. Jāatzīst — ar dabīgajiem akmeņiem strādāt nav viegli: tie visi ir atšķirīgi pēc formas un biezuma, un ne vienmēr viegli iekļaujas kopējā bildē. Katra pakāpiena augstums man ir 18 cm — reizēm pietiek ar vienu akmeni, citreiz jāliek divi vai pat trīs. Vislielākos akmeņus es liku tur, kur cilvēks visbiežāk liek kāju, kāpjot augšup.
Būvniecības līmeņa lietošana bija mazliet bezjēdzīga, jo akmeņi nav pilnīgi taisni vai vienādi. Tā vietā es izmantoju parastu koka dēli, aptuveni 2,5 cm biezu, kā atsauci un vadlīniju, lai pārbaudītu, vai virsma ir vienmērīga.
Piepildīju lieveni pa daļām, kamēr pakāpeniski cēlās arī ārējie akmeņi, un tā visa konstrukcija pacēlās vienmērīgi no visām pusēm.
Kad lievenis bija pacēlies līdz ieejas durvju līmenim, izveidoju speciālu iedobi paklājam — lai tas nekustētos, kad notīri kājas. Tajā pašā vietā ieklāju arī cauruli, kas novada ūdeni prom, lai šajā iedobē nekrājas mitrums.
Tomēr tas vēl nav viss — es atklāšu, kāds būs galīgais rezultāts, un pastāstīšu par vēl būtiskām lietām, kas jāizdara, lai visu pabeigtu.
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
